Turpināšu būt grūtniece vai nē?

Tā es vakarā nonācu slimnīcā ātrās uzņemšanas nodaļā. Cilvēku tur praktiski nebija, ātri tiku iekšā. Izstāstīju savu stāstu un, ieraugot, ka man ir A- asinsgrupa, nosēdinaja mani uz krēsla un iņecēja Rhofilax, kas ir domāts šādiem gadījumiem, ja rodas nesaderība ar māti un augli (precīzi patiešām nezinu, tad tomēr bija lielākas problēmas). Paņēma arī asinis, lai veiktu HCG analīzes. Tad dakteris man apskatīja, veica USG, bet, protams, neko redzēt nevarēja (sākot ar HCG ciparu 1000 var cerēt kaut ko saskatīt USG). Talāk atkal devos uz uzgaidāmo telpu un bija jāgaida analīžu rezultāti. Pagāja apmēram pusotra stunda līdz māsiņa pasauca iekšā. HCG 180 (iepriekšējās dienas rītā 110). Plāns šāds - jāātgriežas slimnīcā pēc divām dienām, jānodod atkal analīzes. Ja HCG labi augs un nebūs citu problēmu, tad mani laidīs, ja ne, tad būs jānāk ik pa 48h jānodod analīzes un jāskatās USG...

Atgriežos slimnīcā aiznākamās dienas rītā, par laimi, uzgaidāmajā telpā atkal maz cilvēku, kabinetā atkal paņem asinis, dakteris apskata mani USG, neko neredz, atgriežos uzgaidāmajā telpā, nogaidu gandrīz divas stundas un uzzinu rezultātu - HCG tikai 230. Cipari slikti aug, dakteris nosaka, ka atkal jātgriežas, ir jaizslēdz ārpusdzemdes grūtniecība (ĀG). Izdzirdot to, liekas, ka visa pasaule sagruva man apkārt. Atgriežos mājās, noraudājos, gatava tam sliktākajam. Sapratu, ka grūtniecība nebūs veiksmīga, un pats galvenais man bija - lai tik nav ārpudzemdes grūtniecība. Tajās dienas lasīju ļoti daudz par to, par pazīmēm, par citu cilvēku pieredzi. Mierinājums bija, ja tā patiešām ir, tad tik agrā laika nebūs jātaisa ne operācijas, ne jāzaudē olvads, var pietikt ar vienu šprici, kas izraisa abortu. Dienas pilnas stresa, neziņas un pārlieciba, ka man ir ĀG. Pazīmes - smērēšanās, slikti augošs HCG. Vienīgi sāpju nebija...

Pagāja 48 h, esmu atkal slimnīcā. Atkal viss tas pats - asins noņemšana, konsultācija (gandrīz katru reizi bija cits ārsts, katru reizi man vajadzēja atkartoti stāstīt savu situāciju), USG, kurā neko neredz, gaidīšana un rezultātu saņemšana. HCG tikai 350. Slimnīcā jātgriežas atkal pēc 48 h. Jutos nomocīta, neziņa mani nežēlīgi nogurdināja. Dziļi, dziļi iekšā tomēr bija cerība, ka varbūt viss būs kartībā? Dažreiz likās, ka smērējas mazāk, lasīju laimīgos stāstus, kad HCG slikti auga, bet beigās tomēr viss bija kārtībā. Skaitīju, ka man ir 17. dienā pēc ovulāacijas un tabulā mans HCG atbilda tieši tai dienai. Varēju minēt visus iespējamos variantus...

Pēc 48h esmu atkal klāt slimnīcā. Šoreiz cilvēku nav tik maz. Asins noņemšana, konsultācija, USG un gaidīšana uzgaidāmajā telpā. Šoreiz gaidīju ļoti ilgi. Pašsajūta pasliktinājās un sāku saprast, ka kaut kas nav labi. Aizeju uz tualeti un redzu, ka sākusies īsta asiņošana. Vairs nevaru izturet uzgaidāmajā telpā, eju iekšā kabinetā, saku, ka gaidit nevaru, ka sākusies asiņošana. Man ļauj atgulties. Tad atnāk dakterīte un nosauc HCG. Tajā mirklī tik slikti jutos, ka pat nedzirdēju, kāds bija cipars, bet tas grozījās ap 350, tieši tikpat, cik man bija pirms 48 h. Daktere saka, ka viss vai nu pats iztirisies, vai nu vēl viss var būt labi (protams, ka ne). Braucu mājās. Pa dienu asiņošana nedaudz samazinājāss, bet tā nekad nebija stipra.