27. marts jeb 14 dienas pēc ovulācijas.

27. marts bija mana paredzētā mēnešreižu diena. Bazālās temperatūras grafiks mani priecēja, jo, sākot apmēram no 12. DPO FertilityFriend sāka man ziņot, ka ir parādījies trīsfāžu grafiks, kas bieži vien liecina par grūtniecību. Liekas, ka izskatīju simtiem grafiku FF mājaslapā un 90% trīsfāžu grafiku bija iestājusies grūtniecība.
Pienāca sarkanā diena, un esmu nolēmusi netestēties un turēties līdz pēdējam, bet tomēr izlēmu paniekoties ar ovulācijas testiem. Saka, ka tie uzrādot pozitīvu, ja ir iestājusies grūtniecības. Uztaisīju pāris testus un sabēdājos - kontroles svītra koša, bet testa svītra bāla. Ovulācijas testu gadījumā pozitīvs skaitās tikai, kad abas svītras ir košas. Jau zaudēju cerības, tomēr katru rītu BT mani priecēja - tā nekritās. Pienāca sestdienas rīts jeb 18. DPO, bet no mēnešreizēm ne miņas. Gudri portāli raksta, ja BT nekrīt līdz 18. DPO, tad ir liela grūtniecības iespējamība. Jasaka, būtu gaidījusi vēl ilgāk, bet sestdien bija paredzēts iet ciemos un gribēju zināt - drīkst lietot alkōlu vai ne. Sarunāju, ka draugs no rīta aizbrauks uz aptieku pēc testa. Tā kā nebiju mājās, tad aptieka nebija tik tuvu. Tests padārgs, Clearblue. Ar drebošām rokām aizeju uz tualeti, liekas, ka izdaru visu kā vajag, bet tests nereāģē, pat neparādās kontroles līnija. Saskumu un padomāju - ja jau būtu pozitīvs, tad gan jau kaut blāvu stripiņu parādītu. Bet tomēr bija jāpārliecinās līdz galam, tādēļ draugs tika aizsūtīts atkal uz aptieku, bet es apņēmos neapmeklēt tualeti tuvākās trīs stundas, lai varētu atkārtot testu.
Esam ciemos, ir pagājušas gandrīz 3 stundas un izlemju, ka pienācis īstais brīdis. Šoreiz kārtīgi izlasu instrukciju un ķeros pie lietas. Nepagāja ne dazas sekundes, kā testa līnija iekrāsojas tumši zila, vēl pirms kontroles līnijas. Esmu stāvokli!!

Būs vai nebūs?

Būs vai nebūs? Tadu jautājumu es sev uzdevu šajā ciklā par ovulāciju. Dakteris bija diezgan drošs, ka nebūs. Bet es nezaudēju cerību. Es sev šajā cikla devu pilnīgu vaļu cerībām un pārspīlejumiem, sakot, ka nākamajā cila bušu mierīgāka. Katru dienu domāju par grūtniecību, man tā gribējas atkārtot tās sajūtas, kad esi stāvoklī. Katru rītu mēriju BT, sāku dzert makas pulveri, kas veicinot auglību (to dzēru ari pagajušajā ciklā), lietoju Conceive Plus lubrikantu un griezu rinķi. Praktiski darīju visu to pašu, ko iepriekšējā ciklā, tikai pastiprināti.

Parasti es savu ovulāciju sagaidīju ap 12. cikla dienu, bet šajā rēķinājos, ka tā varētu būt novēlota. Un tad vienu dienu mana bazālā temperatūra pacēlās un jau pēc pāris dienām varēju sazīmēt notikušu ovulāciju - 16. cikla dienā. Tagad atlika tikai gaidīt divas nedēļas - sāksies MR vai ne!

"Grūtniecība neiestāsies".

Ar satraukumu pavadīju nedēļu līdz USG, kurā skatīsies, vai viss ir labi iztīrijies. Nedaudz bažījos, jo man reāla asiņošana ilga tikai vienu nepilnu dienu, tad nedaudz pasmerējās un drīz vien varēju iztikt bez ikdienas ieliktnīša. Bet skumjas par zaudējumu pamazām sāka nomainīt pozitīvisms. Atkal ķēros klāt internetam, lasīju forumos par iespējām palikt stāvoklī uzreiz pēc un atradu diezgan daudz piemēru iz dzīves, kad sieviete paliek stāvokli uzreiz pēc SA vai tuvākajā laikā. Saka pat, ka šis laiks pēc neveiksmes ir īpaši auglīgs.

Ja USG viss bus kārtībā, tad biju īpaši apņēmusies šajā ciklā palikt stāvoklī. Pasutiju atkal OV testus, atkal liku lietā termometru. Pēc SA mana BT nokritas uz 36.4 no 36.8. Un tajā rītā, kad bija kritums, es sapratu, ka viss patiešām ir beidzies, un to vakarā ari apstiprināja HCG cipars 50.

Noliktajā dienā atkal esmu slimnīcā, uzņemšanas nodaļā mani sagaida jau redzētas sejas no personāla. Jau zināms dakteris apskata mani USG un nosaka, ka viss ir kārtība, ka dzemde ir tīra, viss ir savas vietas, tieši tā kā pirms neveiksmīgās grūtniecības. Uz jautājumu, vai varu atsākt censonēt, atbilde bija - jā. Bet šajā cikla grūtniecība tāpat neiestāsies, folikuli esot pārāk mazi un vispār - tas neēsot iespējams. Manu aizrādījumu, ka tomēr daudzas sievietes paliek uzreiz stavoklī, neņēma īsti vērā. Tā nu es devos mājās, turpinot ticēt, ka tomēr notiks man ovulācija šajā ciklā.

Beigu sākums.

Tajā pašā dienā sēžu pie vakariņu galda, jūtu, ka paliek slikti, apkārtēji saka, ka esmu palikusi ļoti bāla. Nespēju skatities uz ēdienu un aizskrienu uz WC vemt. Eju atgulties un sāk nežēlīgi sāpēt vienā pusē vēdera lejasdaļā. Sāpes ir neizturamas. Ar draugu izlemjam doties atkal uz slimnīcu. Ir apmēram 11 vakarāa. Cilvēku nav daudz, bet dakteris ir aizņemts. Tā sāpēs nosēdēju kadas 2 h, un nebiju es vienīgā, kas tur mocījās. Vēlāk man piedāvāja atgulties kabinetā. Joprojām ļoti sāpēja, bet drīz vien pie manis pienāca dakteris. Es viņu jau no tāluma redzēju no rīta, laikam tieši maiņa notika, un arī vinš mani atcerējās, nebija daudz man jāskaidro. Iztaustīja vēderu un drīz vien aizveda uz USG telpu. Joprojām neko nevar redzēt. Esot kaut kāds šķidrums kaut kur, bet tas var neko nenozīmēt. Izlēma mani slimnīcā nepaturēt (paldies Dievam!) un aizsūtīja mājās, sakot, ja sāpes pastiprinās un turpinās, atkal braukt uz slimnīcu. Bet jāatgriežas, kā jau tik no rita norunāts, - parīt.

Atgriezos mājās, joprojām ar sāpēm. Izrakstija man pretspaju lidzekli, bet vaļā aptieku neatradu. Visu nakti nomocījos ar reiboņiem un sāpēm, līdz draugs no rīta aizgāja uz aptieku un nopirka gan pretsāpju līdzekli, gan pret sliktu dūšu. Sāpes driz vien pazuda, slikta dūša arī. Izgulējos, asiņošana turpinājās, bet vāja.

Nākamās dienas vakarā atgriežos slimnīcā, cilvēku ļoti daudz. Nododu analīzes un eju staigāt divas stundas pā āru, jo agrāk mani tapat neiesauks. Atgriežos, nosēžu varbūt vēl divas stundas un saņemu rezultātus - HCG 50. Daktere priecājas un es arī, jo beidzot viss ir beidzies. Tatad notika SA, bet viss pats iztirijās, cipars labi krīt. Man lika atgriezties pēc nedeļas uz USG, vai viss labi iztirijies. Viss bija beidzies, nemaz īsti nesākoties. Tikai joprojām nezinu - vai man bija ĀG, kas pati par sevi beidzās?

Turpināšu būt grūtniece vai nē?

Tā es vakarā nonācu slimnīcā ātrās uzņemšanas nodaļā. Cilvēku tur praktiski nebija, ātri tiku iekšā. Izstāstīju savu stāstu un, ieraugot, ka man ir A- asinsgrupa, nosēdinaja mani uz krēsla un iņecēja Rhofilax, kas ir domāts šādiem gadījumiem, ja rodas nesaderība ar māti un augli (precīzi patiešām nezinu, tad tomēr bija lielākas problēmas). Paņēma arī asinis, lai veiktu HCG analīzes. Tad dakteris man apskatīja, veica USG, bet, protams, neko redzēt nevarēja (sākot ar HCG ciparu 1000 var cerēt kaut ko saskatīt USG). Talāk atkal devos uz uzgaidāmo telpu un bija jāgaida analīžu rezultāti. Pagāja apmēram pusotra stunda līdz māsiņa pasauca iekšā. HCG 180 (iepriekšējās dienas rītā 110). Plāns šāds - jāātgriežas slimnīcā pēc divām dienām, jānodod atkal analīzes. Ja HCG labi augs un nebūs citu problēmu, tad mani laidīs, ja ne, tad būs jānāk ik pa 48h jānodod analīzes un jāskatās USG...

Atgriežos slimnīcā aiznākamās dienas rītā, par laimi, uzgaidāmajā telpā atkal maz cilvēku, kabinetā atkal paņem asinis, dakteris apskata mani USG, neko neredz, atgriežos uzgaidāmajā telpā, nogaidu gandrīz divas stundas un uzzinu rezultātu - HCG tikai 230. Cipari slikti aug, dakteris nosaka, ka atkal jātgriežas, ir jaizslēdz ārpusdzemdes grūtniecība (ĀG). Izdzirdot to, liekas, ka visa pasaule sagruva man apkārt. Atgriežos mājās, noraudājos, gatava tam sliktākajam. Sapratu, ka grūtniecība nebūs veiksmīga, un pats galvenais man bija - lai tik nav ārpudzemdes grūtniecība. Tajās dienas lasīju ļoti daudz par to, par pazīmēm, par citu cilvēku pieredzi. Mierinājums bija, ja tā patiešām ir, tad tik agrā laika nebūs jātaisa ne operācijas, ne jāzaudē olvads, var pietikt ar vienu šprici, kas izraisa abortu. Dienas pilnas stresa, neziņas un pārlieciba, ka man ir ĀG. Pazīmes - smērēšanās, slikti augošs HCG. Vienīgi sāpju nebija...

Pagāja 48 h, esmu atkal slimnīcā. Atkal viss tas pats - asins noņemšana, konsultācija (gandrīz katru reizi bija cits ārsts, katru reizi man vajadzēja atkartoti stāstīt savu situāciju), USG, kurā neko neredz, gaidīšana un rezultātu saņemšana. HCG tikai 350. Slimnīcā jātgriežas atkal pēc 48 h. Jutos nomocīta, neziņa mani nežēlīgi nogurdināja. Dziļi, dziļi iekšā tomēr bija cerība, ka varbūt viss būs kartībā? Dažreiz likās, ka smērējas mazāk, lasīju laimīgos stāstus, kad HCG slikti auga, bet beigās tomēr viss bija kārtībā. Skaitīju, ka man ir 17. dienā pēc ovulāacijas un tabulā mans HCG atbilda tieši tai dienai. Varēju minēt visus iespējamos variantus...

Pēc 48h esmu atkal klāt slimnīcā. Šoreiz cilvēku nav tik maz. Asins noņemšana, konsultācija, USG un gaidīšana uzgaidāmajā telpā. Šoreiz gaidīju ļoti ilgi. Pašsajūta pasliktinājās un sāku saprast, ka kaut kas nav labi. Aizeju uz tualeti un redzu, ka sākusies īsta asiņošana. Vairs nevaru izturet uzgaidāmajā telpā, eju iekšā kabinetā, saku, ka gaidit nevaru, ka sākusies asiņošana. Man ļauj atgulties. Tad atnāk dakterīte un nosauc HCG. Tajā mirklī tik slikti jutos, ka pat nedzirdēju, kāds bija cipars, bet tas grozījās ap 350, tieši tikpat, cik man bija pirms 48 h. Daktere saka, ka viss vai nu pats iztirisies, vai nu vēl viss var būt labi (protams, ka ne). Braucu mājās. Pa dienu asiņošana nedaudz samazinājāss, bet tā nekad nebija stipra.

Mans pirmais grafiks.

Tāds, lūk izskatījas mans pirmais grafiks. Teikšu atklāti, man ļoti iepatikās temperaturas mērišanas process. Katru ritu modinātājs skanēja vienā un tajā pašā laikā, es pusaizvērtām acīm ņēmu savu digitālo termometru un mērīju temperatūru. Tas aizņēma kādas 30s. Kā var redzēt man temperatūra īpaši nelēkāja (likās pat garlaicīgs grafiks), tāpec nebija grūti atcerēties rīta temperatūru un dienas gaitā to atzīmēt fertilityfriend lapā.
Ko no šī grafika var secināt? 8. un 9. dienā man sāka paradīties auglīgie izdalījumi, kas liecina par ovulācijas tuvošanos. 11. cikla dienā man bija ovulācija, kas nu galīgi neatbilda standarta kalendāra noteiktajai dienai. Atzimēšu, ka 10. dienā man likās, ka redzēju tādus kā rozā izdalījumus uz apakšveļas. Man likās, ka varbūt izlikas, jo tā nekad nav bijis, bet jebkurā gadijumā atzīmēju to grafikā.
Un tagad sākās. 5. februāra vakarā man atkal likās, ka redzu kaut ko sarkanīgu/brūganu uz apakšveļas. Protams, prātā ienāca, ka tā varētu būt ieligzdošanās pazīmē, bet lielu uzmanību tam nepievērsu, jo padomāju - ja nu atkal man rādās? Nākamā diena - pirmdiena. Pēc aktīvas pastaigašanas nu jau bez šaubām redzu tādas pašas krāsas izdalijumus, nu jau lielākā daudzumā. Satraucos. Tajā pašā trešdienā sarunāju vizīti pie ginekoloģes. Lidz trešdienai smērēšanās turpinājās, nu jau bija vajadzīgs ikdienas ieliktnītis, lai nesmērējas biksītes.
Trešdiena. Ginekoloģe mani apskata, bet neko konkrētu nevar pateikt. Dod nosutijumu uz HCG analīzēm un liek atkal atnākt 2. martā uz USG. Izdalījumi turpinās, es jau salasījos par dzemdes vēzi vai labākajā gadijumā hormonu disbalansu, un jau samierinājos, ka jebkurā gadījumā censonēšana būs jātliek uz laiciņu. Draugs man atkārtoja, ka tā noteikti ir grūtniecība, lai eju uztaisīt asins analīzes, ko es izdarīju vienu nedēļu pēc vizītes pie ginekoloģes. Rezultāts bija jāgaida līdz nākamajai dienai. Pēc tiem gāju ar neticību, bet tad atvēru aploksni un ieraudzīju, ka mans HCG cipars ir 102. Es biju pilnīgā šokā un momentāli man sāka vilkt vēderu, muguras lejasdaļu, kā tas nereti notiek grūtniecības laikā. Jocīgi, jo pirms tam neko tādu nejutu... Piezvanīju tai pašai ginekoloģei, viņa teica uztaisīt atkārtotas analīzes un pēc dažām dienām ierasties pie viņas. Jautāju viņai, ka smerešanas laikam ir slikta zīme? Viņa atbildeja - jā, ir. Es, protams, satraukta, vēlāk atbrauc draugs un izlemj manā vietā piezvanit citai ginekoloģei, varbūt varēs ko sakarīgāku pateikt. Tai pirmais jautājums bija par manu asinsgrupi. A-? Esot steidzigi jabrauc uz slimnicu, kur ir jaiedod pote, lai nerodas antivielas (??) asinīs. Un tā sākās mana biežā ciemošanās slimnīcā...

Daudz ūdeņu aiztecējis un lielas pārmaiņas.

Pagajuši 4 mēneši, kopš mana pēdējā ieraksta. Pie vainas laikam slinkums un dažādie šo mēnešu notikumi... Beidzu ar to, ka sāku mērīt bazālo temperatūru. Nu tad par visu pēc kārtas.

Ceturtā cikla diena.

Šodien sākās mana cikla 4. diena, un esmu nolēmusi ieviest kaut ko jaunu - mērīšu bazālo temperatūru. Vakar nopirku parasto digitālo termometru un šorīt jau iemēģināju. Princips ir tāds, ka katru dienu ap vienu un to pašu laiku, neizkāpjot no gultas, ir jaizmēra temperatūra vai nu vagināli, anāli, vai zem mēles. Es izvēlejos pirmo variantu. Atradu saitu, kurā katru dienu fiksēšu mērījumus. Tā kā man vēl viss nav pilnigi skaidrs, tad laika gaitā dalīšos ar rezultātiem, bet pagaidām sapratu, ka pirmā cikla daļā temperatura ir zemaka, bet 2 vai 3 dienas pēc ovulācijas, temperatūra ir konsekventi augstaka par visām iepriekšējām dienam. Tad nu tā diena pirms augstajam temperaturām ari skaitās ĪSTĀ diena. Pagajušajā ciklā es savu ovulāciju noteicu ar OV testiem un vadijos pēc izdalijumiem. Šim mēnesim man ir palicis pāri tikai viens testinš un ceru, ka ar to pietiks, lai noķertu pozitivu rezultātu. Bet bazālās temperatūras mērišana tomēr ir visprecīzākais veids noteikt, vai ovulācija patiešām notika, jo ne vienmēr pozitīvs ovulācijas tests nozīmē, ka ovulācija patiešām notiks... 


Esmu arī nolemusi topošo tēti nosūtit veikt spermogrammu, un tā kā viņam nekas nebija pret, tad rīt jau nodos analīzes. Es uzskatu, ka labāk tomēr pašā sakumā pārbaudīties, nevis pēc pusgada vai gada, kā iesaka, jo, ja kaut kas nav tā, tad labāk jau tagad paliet kādu vitamīnu, mainīt dzivesveidu vai jebko citu, kas būs nepieciešams. Es ceru, ka jau šonedēļ būs analīžu rezultāti! 

Puņķi un asaras.

Ai, ai! Pirmo reizi savā vēl īsajā gajienā uz grūtniecību, saskāros ar punķiem un asarām, kas saistīti ar negatīvu grūtniecības testu. Pēc ovulācijas biju droša, ka šis cikls būs īstais, tadeļ, saprotot, ka viss pa tukšo, iestajas izmisums. Savas MR, kas sākās divas dienas agrāk, tas ir, šodien, sagaidiju pat ar nelielu prieku, jo tas nozīmē, ka varu sākt jaunu ciklu ar jaunām cerībām divas dienas agrāk! Tas nekas, ka vēl pāris dienas atpakaļ teicu, ka negribu vairs bērnu, ka nav lemts un nav ko mocīties :D

Esmu nolēmusi sākt rakstīt blogu, lai vismaz kaut kur izliktu savas domas, pārdomas par šo procesu - cenšanos palikt stāvoklī. It kā jau liekas, kas tur liels, atliek tikai neizsargaties vienu reizi un viss notiek! Bet, palasot citu sieviešu pieredzi, sapratu, ka tā tas nav, un arī es esmu nokļuvusi to starpā, kurai nesanaca ar pirmo reizi. Iespejams, sevi uz to jau ieprogrammēju un, lai ari dziļi sevī cerēju, tomēr biju gatava gaidīšanai. Iespējams, īsta censone par mani tikai pasmiesies, jo iet tikai otrs mēnesis, kopš meģinu palikt stavokli, kas nav pilnigi nekas uz to sieviešu fona, kurām nesanāk pusgadu, gadu, divus gadus... Es nezinu, cik tuvs vai tāls būs mans celš, bet vēlos to virtuāli veikt kopā ar citiem, jo kaut kur jau tās domas ir jaizliek...
14DPO? 14 DPO nozīmē 14 dienas pēc ovulācijas. Izvēlējos šādu nosaukumu, jo tās ir tas ir tas standarta dienu skaits, kad mēs stresojam, skaitam un gaidam rezultātu :)